Ozols

Neraugies, tautu meita

Neraugies, tautu meita,
Uz manām kājiņām,
Paskaties siliņā
Manis dētu ozoliņu.

Kam tie der veci puiši

Kam tie der veci puiši,
Kam tie veci ozoliņ’?
Veci puiši vilkiem der,
Ozoliņi bitītēm.

Ozoliņš gauži raud

Ozoliņš gauži raud,
Garām jāja dravenieks;
Neraud’ gauži, ozoliņ,
Tā ir tava paša vaina.

Ai zaļais ozoliņ

Ai zaļais ozoliņ,
Tavu smuidru augumiņu:
Simtu asu dzeini vilku,
Vēl nesniedzu virsotnīti.

Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Bišu tēvs priecājās, Šogad laba vasariņa, Šogad laba vasariņa, Medutiņa nepietrūka.
Agri, agri gaiļi dzied Mana tēva sētiņā; Vēl agrāk bāleliņi Kulsta linus piedarbā.
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Skauģam acis pušu plīsa, Caur krūmiem raugoties: Manam tēvam tādas bites Kā pērnie sivēniņ'.