Saule

Sēd’, Saulīte, sudrabā

Sēd’, Saulīte, sudrabā,
Nu jāj tavi precinieki.
Paši jāja viņpus Rīgas,
Še skanēja iemauktiņi.

Aiz upītes augsti kalni

Aiz upītes augsti kalni,
Tur sarkanas ogas aug:
Tur Saulīte noiedama
Ik vakarus gauži raud.

Spīdi nu, saulīte

Spīdi nu, saulīte,
Ābeļu dārzā:
Tur mūsu bāliņi
Šūpoles kāra.

Margodama saule lēca

Margodama saule lēca
Caur ozola lapiņām:
Dravinieka līgaviņa
Zelta naudu rēķināja.

Ozols auga Daugavā

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Tur Saulīte miglu meta,
Vai bij ziema, vai vasara.

Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav'ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.