Manam tēvam tādas bites
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie telēniņi: Ar vindiņu medu vilka Resnajā ozolā.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie telēniņi: Ar vindiņu medu vilka Resnajā ozolā.
Trīs ozoli kalniņā, Trīs ziediņi upītē; Trīs puisīši māmiņai Siltajā saulītē.
Jāņa tēvs alu dara No līduma miezīšiem; Pēterītis raugu lika No trīs ošu lapiņām.
Dravenieka dēliņami Bite veda līgaviņ: Vaska cimdi, vara groži, Sudrabiņa pātadziņa.
Pasasēdi bites meita, Ozoliņa zariņā, Iekam sila sirsenits Brūnus svārkus šūdinaja.
Kas kaitēja nedzīvot Upmaliešu meitiņām: Pašas guļ dienavidu, Straume kreklus balināja.
Klips, kanniņa, klaps, kanniņa, Tu pie manis, es pie tevis: Tu pie manas galvas ķēri, Es pie tavas turētavas.
Vakar lācis maizi cepa Aiz Valmieras siliņā; Šodien ēda launadziņu Paipaliņas krodziņā.
Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man’ sauca zemes kurmi, Es – debešu graudējiņš.
Pura bērza slotu griezu Glumajām lapiņām, Lai peras tie ļautiņi Kas man laba nevēlēja.
Es tev lūdzu, bāleliņ, Piepļauj zaļa āboliņa: To ēdīs Jāņu zirgi, Garu ceļu tecēdami.
Kas grib daudz sīkas naudas, Lai dēj šķību ozoliņu: Zelta nauda sabirusi Šķībajā ozolā.
Pazasēdi, bites meita, Ozoliņa zariņā, Iekam sila sirsenīts Sev svārciņus šūdināj’.
Vēzis ņēma līgaviņu, Asarim saderētu. – Es vēzim atspītēšu, Es tam upi izlaidīšu.
Mežā dzimu, mežā augu, Nule mani laukā veda, Nule manas villainītes Lauka vēji vēdināja.
Seskis līda līdmiņu, Irbe lasa žagariņus Māk ezītis pukšķināt, Arkla virves raisīdams.
Apsaāvu baltas kājas, Sasukāju gludu galvu: Lielas dienas rītiņš bija, Tad gribēju smuka būt.
Lapsiņai, māsiņai, Visi svārki noplīsuši, Visi svārki noplīsuši, Purvus, mežus bradājot.