Jāņa māte man iedeva
Jāņa māte man iedeva Raibu siera gabaliņu; Lai viņai citu gadu Raibi vien telēniņi.
Jāņa māte man iedeva Raibu siera gabaliņu; Lai viņai citu gadu Raibi vien telēniņi.
No leišiem bites skrēja Kā pērnie telēniņi; Tās izēda medutiņu Mazajām bitītēm.
Nākat, meitas, skatīties, Kādu koku Venta nes: Venta nes ozoliņu Ar visām bitītēm.
Upe nesa ozoliņu Ar visāmi bitītēm; Dravenieka līgaviņa Tek gar malu raudādama.
Gaiša, gaiša uguns deg Tumšajā kaktiņā: Tur Laimiņa mūžu raksta Mazajam bērniņam.
Trūka, trūka tev, bitīte, Kad tev trūka, trūkst man ar: Kad tev trūka sila ziedu, Man trūkst vaska ritulīša.
Prieki bija arājam, Prieks arāja līgavai: Redzēj` savu rudzu lauku Zelta miglu miglojam.
Es jums saku, jauni puiši, Nejājati pieguļā: Pats Jānītis kumeliņu Pavadāi ēdināja.
Upe, upe, meita, meita – Abas vienu daiļumiņu: Tek upīte riņķodama, Iet meitiņa dziedādama.
Vilkam labi, vilkam labi, Ne tam ratu, ne ragavu; Saslien savas stāvas ausis, Iet pa silu taurēdams.
Ej gulēti, vāverīte, Vakarēju ēdumiņu! Zīles meita pametusi Pagrabiņa atslēdziņu.
Laba mana māmuliņa, Labi mani mācijusi: Ne sunīša kājām spert, Ne guntiņas pagalītes.
Citi puiši izdējuši Pa simtam ozoliņu, Es izdēju vīksnas celmu, Medu krāvu vezumā.
Ai, māsiņ, burzgalīt, Tavu skaistu vaiņadziņu, Labāk vīru piecietusi. Ne tik skaistu vaņdziņu.
Mēnestiņš karā jāja, Zvaigžņu svārki mugurā, Zvaigžņu svārki mugurā, Dimantiņa zobentiņš.
Lasi, bite, saldu medu Saulainā dieniņā! Kad atnāks lietus diena, Samirks tavi vaska spārni.
Klau, kur dzied lauku meitas,- Ne lapiņa nečabēja; Klau, kur dzied meža meitas,- Meža gali līgojās.
Cīrulīti, cīrulīti, Pavasara dziedātāj! Vai tu ledū neiesali, Cinī ziemu gulēdams?