Jūra šņāca, jūra krāca
Jūra šņāca, jūra krāca, Ko tā bija norijusi? Saules meitas mazgājās, Iekrīt zelta gredzentiņš.
Jūra šņāca, jūra krāca, Ko tā bija norijusi? Saules meitas mazgājās, Iekrīt zelta gredzentiņš.
Es zvejnieka meita biju, Dravenieka līgaviņa: Es neēdu nemedotu, Nevalkāju nezeltītu.
Ozoliņš gauži raud, Garām jāja dravenieks; Neraud’ gauži, ozoliņ, Tā ir tava paša vaina.
Sieru, sieru, Jāņa māte, Tev ir govis laidarā; Ja nedosi sieru, pienu, Dzīšu govis kāpostos.
Daudzi bite daudzināja Vērī dētu ozoliņ’; Vēl nebija vis tik daudzi, Kā bitīte daudzināj’.
Bite, bite māsa mana Par Daugavu nogājuse Nava vaļas bāliņiem Par Daugavu dūrus diet.
Parād` man, līgaviņa, Ko satini palagā: Vai satini govju gani, Vai dēliņu, arājiņu?
Liec, Laimiņa, man mūžiņu, Liec liepā, ābelē: Kā liepai man izaugt, Kā ābelei noziedēt.
Rudzu druva priecājās, Nolīks mana muguriņa; Līksti pati, rudzu druva, Man mugura nenolīks.
Ai baltais āboliņ, Kamdēļ šogad vēlu ziedi? Nebūs medus bitītēm, Ne vainaga meitiņām.
Viegli, viegli Jānīts brauca No kalniņa lejiņā, Lai vējiņš nenopūta Zaļa zīda mēteliņu.
Kas kait Rīgas meitiņām Raibus cimdus neadīt? Gauja vērpa dzīpariņus, Daugaviņa šķeterēja.
Vilciņš savus zābaciņus Niedrainē balināja, Niedrainē balināja, Rāviņā noskaloja.
Ai zaļais ozoliņ, Tavu smuidru augumiņu: Simtu asu dzeini vilku, Vēl nesniedzu virsotnīti.
Palīdziet, jaunas meitas, Lūku plēst, dzeiņu vīt, Man bitites salīdušas Greizajā ozolā.
Es aizjūdzu vāverīti Zaļa vara kamanās, Aizgrožoju zelta grožu, Lai neskrej eglājā.
Pusrītā saule lēca, Pusvakarā norietēja; Mazu bērnu māmuliņa Pusmiedziņa vien gulēja.
Kas man kait nedzīvot, Dravinieka līgavai: Medu ēdu, medu dzēru, Vaskiem šūts vainadziņš.