Es, māsiņ, tev piesaku
Es, māsiņ, tev piesaku, Nevij apšu vainadziņa; Trīsēs tava valodiņa, Ar tautām runājot.
Es, māsiņ, tev piesaku, Nevij apšu vainadziņa; Trīsēs tava valodiņa, Ar tautām runājot.
Tumsiņā, vakarā Nedrīkstēju viena iet; Dievīņš man biedram nāca, Mēnestiņš gaišumam.
Lec, Saulīte, lec, Saulīte, Spīd’ ar mūsu sētiņā: Ir mums tava gaišumiņa Vajadzēt vajadzēja.
Sauciet, kungi, grāmatā, Vai ir visi meža putni; Ir gan visi, ir gan visi, Sarkankrūtis vien nebija,
Par ko saule bāli lēca, Par ko bāli norietēja? Vakar slīka ošu laiva, Simts noslīka zeltenīšu. Sit, vilnīti, maliņā Simtu zīļu vainadziņu.
Es uzvilku ūdens kreklu, Smalku zvirgzdu kažociņu, Lai varētu jūriņā Ar ziemeli rotāties.
Es nocirtu pagalmā Tēvu tēvu ozoliņu; No celmiņa kokles šķēlu, No zariņa stabulītes,
Māte, māte, sieru, pienu, Lai aug govis raibaļiņas; Kad nedosi sieru, pienu, Tad augs tādas dūmaļiņas.
Skrien, bitīte, sit spārniņus Pie resnā ozoliņa: Traucē savas citas māsas, Lai neguļ dienasvidu.
Ko, māsiņa, tu raudāji, Celmiņā tupēdama? – Kā, bāliņ, neraudāšu, Krauklīts bites izknābājis.
Kur bijusi, nebijusi Mana jauna līgaviņa: Ienāk pati izbālusi, Ienes jaunu arājiņu.
Raud māmiņa, raud Laimiņa, Abas divas gauži raud. Kam, Laimiņa, tu raudāji, Pati mūža licējiņa?
Bite gāja ziediņos Pa lielo tīrumiņu: Vaska kurpes kājiņā, Zelta ņiedre rociņā.
Laba mana sila zeme Dores dēt, rudzus sēt: Sīc bitīte, zied rudzīši, Pats jaukuma nevarēju.
Vilciņš būdu darināja Biezajā eglājā; Kad atnāks miglas rīts, Jēriem brauks ormaņos.
Kaite man siliņā, Kaite sila maliņā: Silā mani odi ēda, Spāres sila maliņā.
Šuj, bitite, smilgu krēslu, Šuj raženu rakstidama, Tur tu pate apsēdisies, Dravenieku mielodama.
Dravinieka meitu ņēmu, Salda medus gribēdams: Dravinieka meitiņai Vaska cimdi rociņā.