Upe

Upe, upe, meita, meita

Upe, upe, meita, meita,
Abas vienu daiļumiņu:
Upe nesa sīkas olas,
Meita zīļu vainadziņu.

Upe nesa ozoliņu

Upe nesa ozoliņu
Ar visāmi bitītēm;
Dravenieka līgaviņa
Tek gar malu raudādama.

Strauja, strauja upe tek

Strauja, strauja upe tek
Gar bāliņa namdurvīm:
Ne tur var laivu laist,
Ne kumeļu dzirdināt.

Sidrabiņa upe tek

Sidrabiņa upe tek
Garām manu glāžu logu;
Tur es savus sārtus vaigus
Ik rītiņu nomazgāju.

Kalniņā ievas zied

Kalniņā ievas zied,
Lejiņā upe tek;
Kalnā kāpu pušķoties,
Lejiņā mazgāties.

Trīs dieniņas sastaigāju Gar upmalu raudādama: Baltas puķes upē zied, Pāri tikt nevarēju.
No saknītes lazdiņš zied Sarkaniem ziediņiem; No sirsniņas es mīlēju Savu tēvu, māmuliņu.
Neviens kociņš tā nezied, Kā zied ieva ziedonī; Neviens mani tā nemīl, Kā mīl mani
Baltas zied ābelītes Jūras kāpes kalniņā; Jūrmalē ir balta smilkte, Baltgalītes meitas auga.
Lai zied rudzi, lai zied mieži, Lai zied visa labībiņ`; Sīpoliņi lai nezied, Lai zied