Zeme

Spīdi spoži, Mēnestiņi

Spīdi spoži, Mēnestiņi,
Pār to manu tēvu zemi,
Lai redz meža lakstīgala
Sav’ dziesmiņu skandināt.

Vai, dieviņi, vai, dieviņi

Vai, dieviņi, vai, dieviņi,
Vilkam liela tēvu zeme:
Visi krūmi, pļavas stūri –
Viss vilkam piederēja.

Laba mana sila zeme

Laba mana sila zeme
Dores dēt, rudzus sēt:
Sīc bitīte, zied rudzīši,
Pats jaukuma nevarēju.

Labāk braucu zēģelīti

Labāk braucu zēģelīti,
Nekā aru slapju zemi:
Zēģelīte zeltu nesa,
Smilšu auzas slapja zeme.

Kur brauciet, sīki putni

– Kur brauciet, sīki putni,
Vāģīšos sasēduši?
– Mēs braucam tai zemē,
Kur ir silta vasariņa.

Ai, mīļā Māršaviņa

Ai, mīļā Māršaviņa,
Svētī manas raibaliņas –
Dodi pienu, dodi sieru,
Dodi labu ganu zemi.

Brauc, Jānīti šai zemē Ar to ziedu vezumiņu: Meitām dodi sārtas rozes, Puišiem zaļas skābenītes.
Ko, brāliti, tu dariji Visu dienu bērztalāja? -Bititēm namu daru, Līdz zemiti rakstidamis.
Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man' sauca zemes kurmi, Es - debešu
Pērkons vede vedekliņu, No Vāczemes pāriedams. Ved, pērkon, šai zemē, Še ir labi klajumiņi.
Aramāi zemītē Šūpulīti nekarat: Aramāi zemītē Zelta nauda apakšā.