Brauc, Jānīti šai zemē
Brauc, Jānīti šai zemē Ar to ziedu vezumiņu: Meitām dodi sārtas rozes, Puišiem zaļas skābenītes.
Brauc, Jānīti šai zemē Ar to ziedu vezumiņu: Meitām dodi sārtas rozes, Puišiem zaļas skābenītes.
Ko, brāliti, tu dariji Visu dienu bērztalāja? -Bititēm namu daru, Līdz zemiti rakstidamis.
Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man’ sauca zemes kurmi, Es – debešu graudējiņš.
Pērkons vede vedekliņu, No Vāczemes pāriedams. Ved, pērkon, šai zemē, Še ir labi klajumiņi.
Sit, Jānīti, vara bungas Sētas staba galiņā, Lai trīc visa tautu zeme, Lai dzird mani bāleliņi.
Liepiņ, tavu kuplumiņu Līdz pašai zemītei; Māmiņ, tavu labumiņu Līdz mūžiņa galiņam.
Sasadzīra div’ bagati Ziemu ciest, nesasalt: Bitit’ koka namiņā, Rudzits zemes gabalā.
Man bij lieli rudzu lauki, Otras malas neredzēj’; Bij man arī sila zeme, Kur bitēmi dores dēt.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, upes loki – Visi vilka novadiņi.
Bij man laba sila zeme Rudzus sēt, dores dēt, Rudzus sēt maizītei, Medu, vasku naudiņai.
Dziediet, meitas, ko gaidāt, Prieki nāca šai zemē: Divi laivas zelta nāca, Trešā sīka sudrabiņa.
Spīdi spoži, Mēnestiņi, Pār to manu tēvu zemi, Lai redz meža lakstīgala Sav’ dziesmiņu skandināt.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, pļavas stūri – Viss vilkam piederēja.
Laba mana sila zeme Dores dēt, rudzus sēt: Sīc bitīte, zied rudzīši, Pats jaukuma nevarēju.
Labāk braucu zēģelīti, Nekā aru slapju zemi: Zēģelīte zeltu nesa, Smilšu auzas slapja zeme.
– Kur brauciet, sīki putni, Vāģīšos sasēduši? – Mēs braucam tai zemē, Kur ir silta vasariņa.
Ai, mīļā Māršaviņa, Svētī manas raibaliņas – Dodi pienu, dodi sieru, Dodi labu ganu zemi.
