Labība

Ai, rudzīti, rogainīti

Ai, rudzīti, rogainīti,
Sen bij tev noziedēt:
Jau dažam saimniekam
Sen bij tukša maizes abra.

Prieki bija arājam

Prieki bija arājam,
Prieks arāja līgavai:
Redzēj` savu rudzu lauku
Zelta miglu miglojam.

Rudzu druva priecājās

Rudzu druva priecājās,
Nolīks mana muguriņa;
Līksti pati, rudzu druva,
Man mugura nenolīks.

Laba mana sila zeme

Laba mana sila zeme
Dores dēt, rudzus sēt:
Sīc bitīte, zied rudzīši,
Pats jaukuma nevarēju.

Ai, rudzīti, rogainīti

Ai, rudzīti, rogainīti,
Tavu stiebru nebradāšu!
Izravēju rudzu puķes,
Lai aug tīra labībiņa.

Es nopinu Jāņu nakti Rudzu puķu vainadziņu, Gribēdama skaidru vīru, Tīru rudzu maizi ēst.
Kam tie rudzi, kam tie mieži, Kam tie kuplie ozoliņi? Tēvam mieži, mātei rudzi, Bitēm
Saule brida rudzu lauku, Sidrabiņu sijādama, Es pacēlu priekšautiņu, Man piebira sudrabiņš.
Kam tie kalni, kam tās lejas, Kam tie kuplie ozoliņi? Rudziem kalni, miežiem lejas, Bitēm
Jumim cepu gardu rausi No trijām labībām: No miežiem, no rudziem, No baltiem pūrīšiem.