Nevar vaira, nevar vaira
Nevar vaira, nevar vaira, Jau varīte pievarēta; Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.
Nevar vaira, nevar vaira, Jau varīte pievarēta; Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.
Šam bij grūt, tam bij grūt, Grūt laiviņas stūrmaņam. Tam bij grābt zelta naudu Ar abām rociņām.
Balta zied ābelīte Jūras kāpas maliņā. Pūš vējiņš, birst ziediņi Zēģelnieka laiviņā.
Jūra krāca, jūra brēca, Ko tā bija ierijusi? lerijusi zelta laivu, Div’ sudraba irējiņus.
Noiet Saule vakarā, Iekrīt zelta laiviņā; Zelta airi noskanēja, Laiviņā iemetot.
Ko tu gaidi, oša laiva, Daugaviņas maliņā? – No ziemeļa vēju gaidu, No Vāczemes īrējiņu.
Uz Daugavas es dzīvoju, Uz Daugavas auzas sēj’, Sēju laivu pie niedrītes, Pie auziņas kumeliņ’.
Dziediet, meitas, ko gaidāt, Prieki nāca šai zemē: Divi laivas zelta nāca, Trešā sīka sudrabiņa.
Par ko saule bāli lēca, Par ko bāli norietēja? Vakar slīka ošu laiva, Simts noslīka zeltenīšu. Sit, vilnīti, maliņā Simtu zīļu vainadziņu.
Strauja, strauja upe tek Gar bāliņa namdurvīm: Ne tur var laivu laist, Ne kumeļu dzirdināt.
Labāk pirku oša laivu Nekā bēru kumeliņu: Kamēr bēris auzas ēda, Tikmēr laiva simtu jūdzu.
Laiva, laiva, airi, airi, Tie bij mani bāleliņi: Laiviņ’ lēca augstus viļņus, Airi vilka maliņā.
Vakarā iesēdos Ozoliņa laiviņā; Rīgā man gaisma ausa, Vāczemē saule lēca.
Mūs’ pašam stūrmanim Sešas laivas sedumā; Dod, Dieviņ, to dieniņu, Pilnas vest maliņā!
Teci, mana ošu laiva, Simtu jūdžu dieniņā; Es tev došu roņu taukus, Smalku linu zēģelīti.
