Tā ir mana Kārta, Laima
Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā stūmējiņu.
Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā stūmējiņu.
Saule rāja Mēnestiņu, Kam tas gaiši nespīdēja; Mēnestiņš atbildēja: Tev dieniņa, man naksniņa;
Sācin vien es iesāku Vainadziņu darināt, Neļauj vairs sveši ļaudis Līdz galam darināt.
Nākat, ļaudis, skatīties, Brīnumiem brīnīties, Brīnumiem brīnīties – Venta auda audekliņu:
Lieli ļaudis lielījās Lielas upes maliņā; Ir es arī lielījos, Pie ezera stāvēdama.
Atminat, veci ļaudis, Kas aug upes maliņā? Smuidri bērzi, melni alkšņi Aug upītes maliņā.
Manis dēļ tēvs, māmiņa Brūvē alu, cep maizīti; Ļaudis ēda, ļaudis dzēra, Es gulēju šūpulī.
Eita, ļaudis, skataities, Kādu koku upe nes: Upe nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.
Kur tecēji, Mēnestiņi, Ar zvaigžņotu mētelīti? – Tiem ļaudīm palīgā, Ko bez saules strādināj’.
Ļaudīm liels brīnumiņš, Bite iet ubagos: Zelta niedre rociņā, Vaska kurpes kājiņā.
Māte, mana laba māte, Gudru deva padomiņu: Ļaužu mēles neklausīt, Tukšus vārdus nerunāt.
Citi ļaudis tā sacīja: Tev Laimīte noslīkusi; Es redzēju sav` Laimīti Zelta laipu laipojot.
Citi ļaudis man vaicāja, Ko es ēdu, meža vīrs? – Ķeru caunes, kāpju bite To es ēdu, meža vīrs.
Es, pādīti dīdīdama, Augsti rokas cilināju, Lai cilina Dēkla, Laima Bagātos ļautiņos.
Tec, bitīte, tecēdama, Atpakaļ neskaties: Tur ļautiņi medu ēda, Kāri pirkstus laizīdami.
Nāciet, ļaudis, skatīties, Ko dar` Jānis aplokā: Jānīts cērt kļava malku, Ar ko guni kurināt.
Bērziņš auga uz akmiņa Sidrabotām lapiņām, Bērziņš lapas darināj`, Es darinu vainadziņ`;
Dod, Dieviņ, dod, Dieviņ, Tu negribi atdodam! Lūdzu kungu, lūdzu ļaudis, Tie prasija: kad atdosi?
