Pērkons

Zāļu dienas vakarā

Zāļu dienas vakarā
Pērkons Jāni stipri rāja:
Kam tas nāca tautiņās
Nepušķotu cepurīti.

Pērkonītis ducināja

Pērkonītis ducināja
Visu garu vasariņu;
Nu dūc mana istabiņa
Mārtiņdienas vakarā.

Mēness jēma Saules meitu

Mēness jēma Saules meitu,
Pērkons jāja panākstos;
Izjādams, pārjādams
Sasper zelta ozoliņ’.

Ko dosim Pērkonam

Ko dosim Pērkonam
Par vasaras graudumiņu?
– Lasti rudzu, lasti miežu,
Pusbirkava apinīšu.

Aiz kalniņa dūmi kūpa

Aiz kalniņa dūmi kūpa,
Kas tos dūmus kūpināja?
Pērkons spēra, zibens meta,
Akmeņam dūmi kūpa.

Pērkoņa tēvam

Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibināja.

Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Bišu tēvs priecājās, Šogad laba vasariņa, Šogad laba vasariņa, Medutiņa nepietrūka.
Agri, agri gaiļi dzied Mana tēva sētiņā; Vēl agrāk bāleliņi Kulsta linus piedarbā.
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Skauģam acis pušu plīsa, Caur krūmiem raugoties: Manam tēvam tādas bites Kā pērnie sivēniņ'.