Pērkons

Ko, Pērkoni, tu domāji

Ko, Pērkoni, tu domāji,
Uz zobena atspiedies?
Vai tu gribi pekles tumsu,
Vai zemīti saskaldīt?

Pērkonim melni zirgi

Pērkonim melni zirgi,
Ar akmeni nobaroti,
Dzer sudraba ūdentiņu
Tēraudiņa silītē.

Pērkons spēra ozolā

Pērkons spēra ozolā
Deviņiem zibeņiem:
Trīs zibeņi celmu skalda,
Seši skalda galotnīti.

Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man' sauca zemes kurmi, Es - debešu
Pērkons vede vedekliņu, No Vāczemes pāriedams. Ved, pērkon, šai zemē, Še ir labi klajumiņi.
Irbe svelpa, Pērkons grāva Viņā pusē Daugaviņas, Kas irbei irklu deva, Kas pārcēla Pērkonīti.
Lai tas mira, kam bij vaļa, Man nebija patapiņas: Man jāiet pār Daugavu Pērkoņam ložu
Aiz kalniņa dūmi kūpa, Kas tos dūmus kūpināja? Pērkons spēra, zibens meta, Akmeņam dūmi kūpa.