Man bij lieli rudzu lauki
Man bij lieli rudzu lauki, Otras malas neredzēj’; Bij man arī sila zeme, Kur bitēmi dores dēt.
Man bij lieli rudzu lauki, Otras malas neredzēj’; Bij man arī sila zeme, Kur bitēmi dores dēt.
Es apkalu ozoliņu Sudrabiņa nagliņām, Lai bitīte nepaklupa, Sila ziedus nēsājot.
Pieguļnieki, pieguļnieki, Vilks apēda kumeliņu, Vilks apēda kumeliņu, Aste vien nokustēja.
Vai upīte vien tek strauji, Strauji tek Daugaviņa, Strauji tek Daugaviņa Gar ozolu līcīšiem.
Tek vilciņis smilkstēdamis Garām manu kumeliņu; Vilciņam kaula zobi, Man tērauda kumeliņis.
Ak tu, sila vāverīte, Kam traucēji kumeliņu: Man izgaisa ūdra josta, Skaista cauņu cepurīte.
To puisīti suņi rēja, Kas tētiņu neklausīja; To meitiņu tautas mīl, Kas klausīja māmulīti.
Es aizgāju uz kalēju, Nokalos ķirvelīt’; Nocirt’ zaļu ozoliņ’ Ar visām bitītēm.
Ailu, manu vainadziņu, Vairāk zelta, ne sudraba! To noņēma dēlu māte Kā saulīte rīta rasu.
Kam gribēja šo naksniņu Bites gulēt siliņā? Silā bija pulka ziedu, Smagas medus nešļaviņas.
Pūce, pūce, platu galvu, Pacel krēslu vanagam, Lai apsēde vanadziņis Ar saviemi bērniņiem.
Es izbraucu jūriņā Ar ziemeli spēlēties; Ziemeļam baltas putas, Man jo baltas zēģelītes.
Uzliksim saimniecei Baltu ziedu vainadziņu, Lai aug viņas raibaliņas Baltajiem ziediņiem.
Kas man kait nenēsāt Melnus svārkus, zābaciņus: Man bitīte svārkus šuva, Sētmalā gulēdama.
Dravenieka līgaviņa Sēd, galviņu nokārusi: Bišu tēva klausījās Ar abām austiņām.
Man’ Laimina nolikusi Dravinieka dēliņam; Kā bitīte ietecēju Dravinieka pagalmā.
Šķērsu bite mežu skrēja Ar to ziedu vezumiņu, Atradusi skabargainu Jauna puiša dējumiņu.