Māmiņa

Neturēju melna galda

Neturēju melna galda,
Ne gružainas istabiņas;
Tēvam biju labā roka,
Māmiņai – audējiņa.

Māte mani tā mācīja

Māte mani tā mācīja,
Lai mēs rātni dzīvojam:
Ne nīsties, ne bārties,
Ne turēt ienaidiņu.

Nedod mani, māmuliņa

Nedod mani, māmuliņa,
Skujienā, virsienā:
Virsis manas kājas grauza,
Skujas bira vainagā.

Laba mana māmuliņa

Laba mana māmuliņa,
Labi mani mācijusi:
Ne sunīša kājām spert,
Ne guntiņas pagalītes.

Pusrītā saule lēca

Pusrītā saule lēca,
Pusvakarā norietēja;
Mazu bērnu māmuliņa
Pusmiedziņa vien gulēja.

Piekūst irbe tecēdama

Piekūst irbe tecēdama,
Rauduvīte peldēdama;
Piekūst mana māmuliņa,
Dēlus, meitas lolodama.

Visi gaida Jāņa dienu, Puiši gaida, meitas gaida; Puišiem alu, puišiem sieru, Meitām zāļu vainadziņus.
Adiet, meitas, ko adiet, Vilkam zeķes noadiet: Vilkam kājas nosalušas, Dziļu sniegu bradājot.
Vāverīte trakšķināja Ar meitām rnaltuvē; leraudzīj'si medinieku, Skrien pa logu siliņā.
Kas kaitēja nedzīvot Upmaliešu meitiņām: Pašas guļ dienavidu, Straume kreklus balināja.
Jāņu nakti dancot gāju, Naudu bēru zābakos, Lai teic meitas dancodamas, Tam sudraba zābaciņi.