Kadēļ man līkas kājas
Kadēļ man līkas kājas, Kadēļ kupris mugurā? Līkas kājas, kokā kāpu, Kupris, dzeini ritinaju.
Kadēļ man līkas kājas, Kadēļ kupris mugurā? Līkas kājas, kokā kāpu, Kupris, dzeini ritinaju.
Odiņš kliedza, odiņš brēca, Odam kāja nosvilusi; Odam kāja nosvilusi Pieguļnieku guntiņā.
Trīskārt bite riņķi grieza Apkārt manu augumiņu: Redzēj mani daiļu vīru, Daiļu doru dējējiņu.
Bitit’ saka malejiņu, I es biju malejiņa, Es apmalu dzirnaviņas Kā to vasku riteniti.
Ūsiņš dara alutiņu Kumeliņa pēdiņā; Es tecēju alu dzert, Viņš ar kausu mugurā.
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Kas miedziņu negulēja? Viena bija meitu māte, Otra bišu māmulīte: Meitu māte pūru loka,
Kariet manu vainadziņu, Kur actiņas neredzēja; Acs redzēja, sirds sāpēja, Galvā likti nedrīkstēju.
Šam bij grūt, tam bij grūt, Grūt laiviņas stūrmaņam. Tam bij grābt zelta naudu Ar abām rociņām.
Kuplis auga ozoliņš Muižas rijas pakaļā; Cūku gani rijinieki, Nav ozola dējējiņi.
Bite lūdza pļāvējiņu, Lai pameta āboliņu, Lai pameta āboliņu, Salda medus devējiņu.
Aiz Daugavas lieli meži Dzeltenām galotnēm. Es, pa vidu staigādama, Viju zelta vainadziņu.
Balta gāju govju slauktu, Balta ganu izvadītu, Balta sēd mīļa Māra Manā govju laidarā.
Aiz kalniņa miežus sēju, Lai vārniņas nenoēd; Es Jāņiem alu daru Kumeliņa pēdiņā.
Bitīt, manu zeltspārnīt, Tu bij’ liela darbiniece: Tu atnesi sila ziedus Pār deviņi novadiņi.
Diža, diža tā niedrīte, Aug ezera maliņā; Diža, diža tā zivtiņa, Kura auga jūriņā.
Tev, eglīt, piederēja Visu mūžu zaļi svārki; Tev, māsiņ, nepiedera Visu mūžu vainadziņš.