Kumeliņš

Kas tik diži rībināja

Kas tik diži rībināja
Aiz tā mana zirgu staļļa?
Mārtiņš dīda kumeliņu,
Vara važu turēdams.

Pērkons jāja pieguļā

Pērkons jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Tā maliņa dunēt dun,
Kur pērkoņa pieguļnieki.

Jānīts savu kumeliņu

Jānīts savu kumeliņu
Jūriņāi peldināja:
Pats sēdēja kalniņā,
Zelta groži rociņā.

Vilciņš manu kumeliņu

Vilciņš manu kumeliņu
Pie ozola dīdināja;
Vilkam devu svina lodi,
Jāj’ mājās kumeliņu.

Savu laiku es negāju

Savu laiku es negāju
Jāņa nakti pieguļā:
Jaunas meitas Jāņa nakti
Nozog manu kumeliņu.

Kas to teica, tas meloja, Ka Saulīte nakti guļ: Dienu loka zaļas birzes, Nakti jūras
Gana grūti, gana viegli Ezermala meitiņai! Pusrītiņ' gailis dzied, Visu nakti gaigaliņ'.
Mēnestiņš nakti brauca, Es Mēneša ormanīt's; Mēnestiņš man iedeva Savu zvaigžņu mētelīti.
Saule kūla Mēnestiņu, Aiz radziņa turēdama, Kam tas lēca naktī vēlu, Kam gaismiņas nerādīja.
Es nopinu Jāņu nakti Rudzu puķu vainadziņu, Gribēdama skaidru vīru, Tīru rudzu maizi ēst.