Jānīts savu kumeliņu
Jānīts savu kumeliņu Jūriņāi peldināja: Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā.
Jānīts savu kumeliņu Jūriņāi peldināja: Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā.
Ūsiņā, Mārtiņā, Saldu daru alutiņu: Mārtiņš miežus audzināja, Ūsiņš labus kumeliņus.
Sen domāju, nu redzēju Ziemassvētku kumeliņu: Līdz zemīti baltas krēpes, Pinkaināmi kājiņām.
Kas mirdzēja, kas spīdēja Augsta kalna galiņā? Jānīts kala kumeliņu Ar sidraba pakaviem.
Kas tik diži rībināja Aiz tā mana zirgu staļļa? Mārtiņš dīda kumeliņu, Vara važu turēdams.
Pērkons jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Tā maliņa dunēt dun, Kur pērkoņa pieguļnieki.
Vilciņš manu kumeliņu Pie ozola dīdināja; Vilkam devu svina lodi, Jāj’ mājās kumeliņu.
Savu laiku es negāju Jāņa nakti pieguļā: Jaunas meitas Jāņa nakti Nozog manu kumeliņu.
Jauni puiši, bāleliņi, Sargājiet kumeliņu: Jānīts gāja Jāņu nakti, Iemaviņi rociņā.
Ar vilciņu mežā braucu, Krāvu lielu vezumiņu; Velc, vilciņ, raudādams, Kam apēdi kumeliņu!
Bitit’ skrēja vakarāi Caur deviņi novadiņi: Zīda groži, vaska loks, Ābolaiņi kumeliņi
Jāņu nakti kumeliņus Baro pļautu āboliņu, Baro pļautu āboliņu, Dzirda tīru ūdentiņu.
Jāņu nakti kumeliņu Pie mietiņa nesienat, Sienat silā pie priedītes, Lai skan sili dancojot.
Jānīts manu vainadziņu Koku galā vicināja; Es Jānīša kumeliņu Ērkšķu krūmu dancināju.
Man, nabaga puisēnam, Liela skāde šovasar: Vilciņš manu kumeliņu Pa graviņu izganīja;
Ar vilciņu mežā braucu, Lielu krāvu vezumiņu. Velc, vilciņi, raudādams, Kam apēdi kumeliņu.
Nosazviedza kumelinš, Jūras malu tecēdams. Ne tas ēda jūras zāles, Ne dzer jūras ūdentiņ’
Pieguļnieki, pieguļnieki, Vilks apēda kumeliņu, Vilks apēda kumeliņu, Aste vien nokustēja.
